Nīcgales Dievmātes dzimšanas Romas katoļu baznīca ar plebāniju

“Pirmā koka baznīca Nīcgalē – Plāteru-Zībergu dzimtas īpašumu zemēs – tika uzcelta 1803. gadā. 1862. – 1863. gadā Henriks Plāters-Zībergs tās vietā uzbūvēja pašreizējo mūra dievnamu. Nīcgales katoļu baznīca bija Līksnas baznīcas filiāle, jo tikai ap 1920.gadu draudze ieguva patstāvīgu statusu. Pirmā pasaules kara laikā dievnams stipri cieta. Pēc kara ēka tika izremontēta, tās iekārta salabota un papildināta. Atjaunotais dievnams konsekrēts 1924. gadā.
Nīcgales baznīca ir vienjoma halles tipa celtne; tās plānā uzsvērta garenvirziena telpas dominante. Abpus altārdaļai simetriski piebūvētas sakristejas, bet ēkas rietumgalā izvirzīti rizalīti – katrs ar diviem dekoratīviem tornīšiem. Baznīcai ir vientorņa fasāde, līdzās torņa teltsveida smailei izvietoti četri dekoratīvi stūra tornīši.
Iekštelpai ir krusta velvju pārsegums. Virs ieejas iebūvēto ērģeļu luktu balsta trīs smailkoka arkas. Prezbiteriju savulaik norobežoja metāla balustrāde. Baznīcas iekārta – trīs altāri, ērģeļu prospekts un biktssols – veidota stilizētās neogotikas formās. No sākotnējās iekārtas saglabājušies četri kokgriezuma svečturi, ap 1860. gadu darinātais brokāta ornāts un daļa centrālā altāra (tā bojātais retabls papildināts 1957. gadā). 1961. gadā tika uzstādītas ērģeles ar neogotisku prospektu (19 reģistri, divi manuāļi); šajā gadā izveidoti arī sānu altāri, kuros ievietota Bartolomē Estebana Muriljo darba “Dievmātes debesīs uzņemšana” kopija (1918), ko gleznojis Viļņas mākslinieks Henriks Kozlovskis, un Helēnas Drancānes glezna “Sv. Antons” (1926).
Nīcgales baznīca, līdz ar ēkas arhitektoniskajam veidolam stilistiski pieskaņoto iekārtu, ir raksturīgs historisma arhitektūras principu lokāla, eklektiska risinājuma paraugs.”

Rūta Kaminska
Anita Bistere
“Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”
Neputns, Rīga, 2006

Atjaunots: 25.11.2019 14:10