Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca

Google ielas skats (2011.g.):
https://www.google.com/maps/@55.9989302,26.3985682,3a,34.9y,258.51h,99.22t/data=!3m6!1e1!3m4!1sKI887LUOOA6-6vyAhepj4Q!2e0!7i13312!8i6656

“Līksna jau kopš 18. gadsimta bijusi nozīmīgs katoļu centrs. Te darbojās jezuītu misijas stacija (1749-1789), bet pēc Mogiļevas arhibīskapijas nodibināšanas (1782) – arī katoļu baznīcas Lejasdaugavas dekanāts.
Pirmā Līksnas baznīca celta 1748. gadā pie Līdinghauzenu-Volfu muižas. 1796. gadā Juzefs Zībergs baznīcu pārveidojas par kapelu. Napoleona Ordas zīmētajā Līksnas skatā (19.gs. 70. gadi) redzams, ka tā bijusi neliela, kompakta celtne ar altārgalā nošļauptu divslīpju jumtu un barokālu jumta tornīti virs ieejas fasādes trīsstūra zelmiņa. Līksnai nonākot Zībergu, vēlāk – grāfu Plāteru-Zībergu īpašumā, sākās jaunas lielas baznīcas būvniecība; to pabeidza 1798. gadā un iesvētīja 1801. gadā. Dievnama mūra ēkas plato divstāvu fasādi ierāmēja masīvi torņi ar ķiverveida noslēgumu. Fasādes kompozīciju, kuras četrstūra aprisēs izcēlās dzegu ierāmēts trīsstūra frontons, vainagoja starp torņiem izbūvēta barokāla atika. Šajā baznīcas ēkā 1833. gadā minēti četri altāri, kokgriezumā veidota kancele un ērģeles (10 reģistri). Baznīca nojaukta pēc 1913. gada, materiāli izmantoti plebānijas celtniecībai.
Nākamās (pašreizējās) Līksnas baznīcas ķieģeļu mūra ēka tika būvēta 1909.- 1913. gadā Vaikulānu ciemā. Tās celtniecības ierosinātājs bija vēlākais arhibīskaps Antons Springovičs, līdzekļus deva grāfi Jans Teofils Plāters-Zībergs un Ādams Plāters-Zībergs. Dievnams cieta Pirmā pasaules kara laikā – 1915. un 1916. gadā, bet postījumi tika likvidēti 20. gadsimta 20. gados.
Līksnas baznīca ir apjomīga, latīņu krusta formas plāna būve ar trim garenjomiem, šķērsjomu un poligonālu apsīdu. Divtorņu fasāde risināta izsvērtās proporcijās: neogotisko zelmini ierāmē slaidie, ažūrie torņi ar teltsveida smaili, centrālo ieeju izceļ portāls un rozes logs. Jomu krustpunktu iezīmē dekoratīvs tornītis jumta korē. Ārsienu vertikālo dalījumu akcentē kontrforsi. Būvapjomu kārtojuma radīto glezniecisko iespaidu papildina fasādes apdares koloristiskais risinājums, kas panākts, sarkano ķieģeļu mūrim mijoties ar apmestām joslām.
Baznīcas iekštelpu sadala profilēti, poligonāli pīlāri; mūrētais pārsegums veidots gan zvaigžņu, gan krusta velvju formā ar ķieģeļu ribojumu. Līdzīgi kā Kalupes baznīcā, Līksnas dievnamā izbūvēta altāra apeja un blakus prezbiterijam simetriski izvietotas sakristejas (vienā no tām iekārtota Lurdas Dievmātes kapela). Prezbiteriju norobežo metāla balustrāde, apsīdas logus grezno ornamentālas vitrāžas. Virs ieejas atrodas plaša ērģeļu lukta. Baznīcas iekārta (koka altāris, kancele, biktssoli) veidota neogotikas formās kā vienots ansamblis. Dievnamā saglabājies 18. gadsimta biktssols; izcilais koncertinstruments – 1931. gadā Vaclava Bernacka Varšavas – Viļņas ērģeļu fabrikā tapušās ērģeles (27 reģistri, divi manuāļi) ir viens no lielākajiem poļu ērģeļmeistaru būvētajiem instrumentiem Latvijā. Klasicisma stilā darinātā monstrance, kuru 1793. gadā baznīcai dāvinājuši grāfi Juzefs un Marija Plāteri-Zībergi, glabājas Rundāles pils muzejā.
Līksnas katoļu baznīca ir ievērojams historisma laika Latgales baznīcu arhitektūras piemineklis; neogotikas stilistikā būvētā ēka, tās apdare un iekārta veido vienotu ansambli.”

Rūta Kaminska
Anita Bistere
“Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”
Neputns, Rīga, 2006

Atjaunots: 22.03.2019 19:11